Valensija zina, kā iepriecināt ceļotājus, – tā ir bagāta ar parkiem, pievilcīgu arhitektūru, izcilu kulināriju, vēstures elpu un plašām Vidusjūras pludmalēm. Baltic Outlook žurnāliste Olga Dolina dodas turp uzklausīt prieka un dzīves garšas pilnos pilsētas stāstus.
- Mīlestības vēstule Valensijai
- Īsta kinozvaigzne
- Bezgalīgas zeltainu smilšu pludmales
- Garšu simfonija
Mīlestības vēstule Valensijai
Valensija ir kā radīta piejūras atvaļinājumam vai ceļojumam nedēļas nogalē. Sāku ar pēdējo. Nevēlēdamās zaudēt ne minūti, dodos agrā rīta pastaigā pa vecpilsētu uz dienvidiem no slavenās Rufaza apkaimes. Nepiespiestā, bet rosīgā apkaime izceļas ar multikulturālu gaisotni – te sastopamas pasaules garšas, mūsdienu mākslas galerijas un radošas darbnīcas krāsainos namiņos. Miegainā svētdienas rītā gan varu apskatīt tikai neparastās fasādes.
Iepazīstot pa jaunu pilsētu, parasti cenšos uzmeklēt kādu perfektu vietiņu, kurā es labprāt mitinātos, ja būtu šīs pilsētas iedzīvotāja. Rufaza es izvēlos tumšzilu ēku ar koka durvīm un mazliet noplukušiem balkoniem, kuros zaļo pārauguši garšaugi un no kuru greznajām margām karājas velosipēdi. Jā, te es varētu dzīvot…
“Un kā ar tevi? Vai esi kādreiz apsvērusi domu pārcelties uz citu valsti?” man jautā gide Marija, kura vada velo ekskursiju, kam esmu pievienojusies. Marija nāk no Grieķijas un uz Valensiju pārcēlās gandrīz pirms gada, lai studētu maģistrantūrā tūrisma jomā. No diviem spāņu gigantiem – Madrides un Barselonas – viņa izvēlējās trešo – Valensiju. Mazāk tūristu, kompaktāka, lētāka, bagātīga vēsture, skaistas pastaigu vietas un tuvumā jūra.
“Šis man ir ideāls pilsētas izmērs,” stāsta Marija. “Allaž atcerēšos mirkli, kad klejoju pa pilsētu, pazaudējusi laika izjūtu, un attapos pie katedrāles. Spēlēja dzīvā mūzika, un es jutos kā filmā. Pastaigā pa vecpilsētu allaž var uziet nelielas, acīm noslēptas vietas un tā atšķetināt Valensijas būtību.
“No otras puses, kad pirmoreiz nokļuvu pludmalē, tās plašums mani samulsināja,” tā Marija. “Likās, ka esmu Maiami. Šeit ikviens var atrast kādu interesantu nodarbi, vai tā būtu vienkārši atpūta, vai brauciens ar velosipēdu, vai sportošana, vai katamarāna noma.” Nav nejaušība, ka Valensija regulāri parādās pilsētu sarakstos, kurās vislabāk apmesties tiem, kas aizceļojuši no savas dzimtenes.
Īsta kinozvaigzne
Riteņbraukšana spēj izraisīt atkarību, jo sevišķi tik līdzenā pilsētā kā Valensija, kas ir burtiski radīta šai nodarbei. Pilsētas 160 km veloceliņu tīkls nav joka lieta. Turklāt ir svētdiena, un pilsētā tikpat kā nekursē auto, tāpēc jūtos droši un ērti. Pilsētas apskate velosipēda mugurā, nevis kājām, ir pilnīgi cita opera. Dienas beigās lepni jūtos gandrīz kā vietējā. Mana vizuālā atmiņa ir kustīgu attēlu pārpilna: tajā ir pilsētas detaļas, ainavas, ēkas, apkaimes un visdažādākie cilvēki.
Photo on Instagram
Tūrijas dārzi ir viens no lielākajiem parkiem Spānijā un patiesi unikāla, cilvēka rokām veidota ainava, kas atstāj neizdzēšamu iespaidu. Iztēlojies Parīzes Sēnu vai Tibru Romā un to, cik sirreāls skats pavērtos, ja pēkšņi ūdens izzustu un upes gultnē salapotu koki un sazaļotu zāle. Valensijā šī fantāzija ir pārtapusi realitātē.
Tūrijas dārzos ir gan rotaļu laukumi, gan sporta, futbola un golfa laukumi, kā arī brīvdabas joga un gleznošanas meistarklases, un deju grupas, kas izmēģina priekšnesumus tiltu ēnā. Vietējie, atbraukušie un tūristi – it visiem tas ir atklājums. Minoties cauri parkam, redzu, kā jaunieši izklaidējas, spēlēdami viduslaiku bruņinieku spēles, un vecāka gadagājuma cilvēki nodevušies šaha spēlei. Tomēr liekas, ka visu vecumu valensiešu iecienītākā nodarbe ir parkā rīkot dzimšanas dienas svinības.
Mākslas un zinātnes pilsēta lepni slejas Tūrijas dārzu pamalē un izskatās kā pilsēta pilsētā. Tā uzbūvēta agrākās rūpniecības zonas vietā, un pāris seno ražotņu skursteņi skrien debesīs vēl šobaltdien. Mākslas un zinātnes pilsēta, atpūtas un kultūras komplekss, kas veidots avangarda arhitektūras futūristiskajā un organiskajā veidolā, ir valensiešu arhitekta Santjago Kalatravas sapņu vīzija. Šis izcilais komplekss uzreiz kļuva par Valensijas kā uz cilvēku orientētas pilsētas ar skatu nākotnē simbolu.
Mākslas un zinātnes pilsētas būvniecībai bija vajadzīgas gandrīz divas desmitgades. Hemisfèric ēka, ko dēvē par Aci un kurā atrodas IMAX kinoteātris – tajā izrāda vienas no labākajām izglītojošajām dokumentālajām filmām –, tika atvērta pirmā jau 1998. gadā. Pēdējo ēku atklāja 2009. gadā, un tā bija Àgora konferenču zāle. Oceanogràfic, vienīgā kompleksa ēka, ko projektējis Fēlikss Kandela, ir lielākais okeanogrāfijas muzejs Eiropā. Tika iztērēti miljoniem eiro, un gala summa plānotās izmaksas pārsniedza vairākkārt, taču tēriņi bija tā vērti. Ēkas ieskauj sekli, zili baseini – kā sveiciens Tūrijas upei. Šeit var iznomāt kanoe, ūdens velosipēdus un nelielas laiviņas. Mākslas un zinātnes pilsēta, ļoti iespējams, ir lielākā kinozvaigzne visā valstī un ir filmējusies neskaitāmās filmās.
Photo on Instagram
Bezgalīgas zeltainu smilšu pludmales
Valensija atpūtniekiem dāsni piedāvā gandrīz 20 kilometrus zeltainu pludmaļu rokas stiepiena attālumā no pilsētas centra. Malvarrosa, Cabanyal, Platja de Les Arenes un Patacona pludmales savieno Passeig Maritim (četrus kilometrus gara, palmu ieskauta promenāde) un veloceliņš. Promenādi iecienījuši skrējēji un pastaigu mīļi, un te atrodas neskaitāmi naktslokāli, restorāni, rotaļu laukumi un citas ērtības. Vietējās ģimenes te nereti pusdieno zem klajas debess.
Photo on Instagram
Cabanyal pludmale senajā zvejnieku apkaimē ir 200 metru plata smilšu strēle, kur vietas pietiek visiem. Malvarrosa ir sērfotāju, SUP cienītāju, kanoe laivotāju un pat nirēju paradīze. Valensijas pludmaļu slepenā pērle ir Port Saplaya – tās ciems izskatās kā miniatūra Venēcija, kurā slejas koši namiņi un kanālos slīd nelielas laiviņas. No Malvarossa to šķir vien lēns stundas gājiens.
Nedaudz klusākas pludmales atrodas mazliet tālāk, kas ļauj apvienot pārgājienu ar peldi. Pludmales ap Albuferas dabas parku – Pinedo, El Saler, La Devesa un La Garrofera – atklāj dabu tās tīrākajā veidolā un piedāvā izraušanos savvaļā.
Piedzīvojums velosipēda mugurā noslēdzas vēlu vakarā. Esmu patīkami nogurusi pēc pludmales apmeklējuma un klejoju pa vecpilsētas šaurajām ielām, kurās pamanu interesantus sīkumus, piemēram, nelielu kaķu namiņu un šaurāko ēku Eiropā. La Estrescha ir iespiedusies starp divām atmosfēriskām ēkām Plaza Lope de Vega laukumā – piecstāvu ēka, kas krāsota pieklusināti sārtos toņos, ir tikai 107 centimetrus plata.
Garšu simfonija
Pēdējā Valensijās ceļojuma dienā es paslēpjos no saules Botāniskā dārza zaļojošajās ēnās un romantiskajā, neoklasiskajā Monforte dārzā. Labākā dienas daļa mani gaida vakarā – brauciens uz Albuferas dabas parku. Tajā ir vairāki pastaigu maršruti, kuros apskatīt parka floru un areāla aizsargājamās putnu sugas. Bez Alburferas Valensijas un tās kulinārās kultūras stāsts nebūtu pilnīgs.
Albuferas lagūna atrodas 12 kilometrus uz dienvidiem no pilsētas centra. Tā agrāk bija sālsūdens rezervuārs, taču, kad 17. gadsimtā pazaudēja ieteku jūrā, kļuva par lielāko saldūdens ezeru Spānijā. Šo dārgumu no jūras vējiem nu sargā plāna kāpu josla un aromātiskas priežu audzes. Albuferas unikālā vide ir piemērota medībām, zvejai un rīsu audzēšanai.
Rīsu audzēšana Valensijā aizsākās moru laikmetā, aptuveni 10. gadsimtā. Lauki ir sekli un mazliet sāļi – kā radīti rīsu ražai. Šeit audzē trīs rīsu veidus: Bomba, Senia un Bahia. Ilgus gadus Valensija bija galvenā rīsu ražotāja Spānijā un pirmais reģions, kurā rīsus audzēja industriālā mērogā.
Izkāpjot no autobusa El Palmar, tā lauku burvība un miers aizsniedzas līdz manas sirds dziļumiem. Līdz pat 1960. gadiem ciematā varēja nokļūt tikai ar laivu. Kad uzcēla tiltus, uzplauka restorāni un kuģīšu pakalpojumi. Pirms internetā ēras ciemats bija vienkāršs vietējo valensiešu gastronomijas galamērķis. Nu tas ir tūristu magnēts. Taču, tā kā ir dienas beigas, laimīgā kārtā nav jaušama Disnejlendas stila rosība. Vien pieklusināta, nesteidzīga gaisotne un dabas tuvums.
Stāsta, ka paelja ir dzimusi El Palmar. Rīsu lauku un nelielu dārziņu ieskauta, kuros audzē produktus vietējiem restorāniem, šī ir viena no labākajām vietām īstas paeljas baudīšanai. Arī zuša un kartupeļu sautējums, ko dēvē par all i pebre, ir šai vietai raksturīgs ēdiens. Vakara aromāti, kas klejo pa pilsētu, nav vārdos izsakāmi. Liekas, ka mana galva peld dūmakainā mākonī, kurā dūmi, garšaugi, sāls, buljons un svaigi sutinātas zivis savienojas īstā garšu simfonijā. Taču man jādodas prom no šīs apburtās vietas, gardajiem aromātiem kairinot manas maņas, jo saulriets mani negaidīs.
Photo on Instagram
El Palmar apmeklējums vakarā, dodoties pāri lagūnai laivā, ir labākais lēmums pēdējā vakara pavadīšanai Valensijā. Sēžamies lielajā laivā un slīdam starp garajām, čaukstošajām niedrēm, lai ieraudzītu barracas – trijstūra formas zemnieku namus, kas celti no klūgām un javas. Tikuši garām niedrēm, mēs sasniedzam lagūnas “pirmo rindu”, un saulriets ir mūsu rīcībā.
Mūsu gados jaunais laivas stūrmanis, kas turpina sava tēva un vectēva arodu, stāsta, ka ikkatrs saulriets te ir atšķirīgs. Tovakar saulriets krāsojas persiku oranžos toņos, kas mierīgi atstaro ūdens violetās un zaļās nokrāsas. Ainava kļūst miegaina. Nakts pilsētai un dabai nesīs pelnīto atpūtu. Jau nākamajā rītā Valensija turpinās pārsteigt viesus ar jauniem, prieka un dzīves garšas pilniem stāstiem.
Vairāk par Valensiju uzzini Baltic Outlook.