Daudziem Francijas Rivjēra asociējas ar neticami zilu ūdeni, kurā viļņojas baltas dažādu izmēru un formu laivas.
Baltic Outlook žurnāliste Nadīna Elekse apstiprina, ka ceļojums pa Azūra krastu ietver atklāsmes par krāsas un gaismas, un sen aizmirstas vēstures burvību.
- Skaistule Nica
- Šarmantā Vilfranša pie jūras
- Cap d’Ail skaistais gadsimts
- Francijas Rivjēras lielākais noslēpums
Skaistule Nica
Nicu mēdz dēvēt par Nice la Belle (Skaistuli Nicu). Pilsētā virmo tik daudz vēstures, ka tā iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Visa pilsēta. Savu iepazīšanos sāku ar pastaigu pa vecpilsētu. Ikkatrā pilsētā ir vietas, kas jāapskata, lai vai kādi tūristu pūļi tur pulcētos. Nicā tas ir ziedu tirgus vecpilsētas sirdī. Neskatoties uz nosaukumu, šeit pārdod arī svaigus dārzeņus, smalkmaizītes, amatnieku darinājumus, suvenīrus un dažādus produktus, kuru sastāvā ir kaltēta lavanda. Tirgus kļūst ļoti rosīgs, kad ekskursiju grupas uzsāk pilsētas apskati, taču cits skats te paveras rīta cēlienā, kad vari te pabrokastot pirms īstā dienas sākuma.
Kad vecpilsētā klaiņo pa šaurajām, līkumotajām ieliņām, ieteikumi, kur pusdienot, nav nepieciešami. Vajadzīgs tikai deguns. Aromāti virmo ielās un kalpo kā labākā reklāma. Nicā un visā Azūra krastā jūtams Itālijas tuvums vislabākajā veidā – pica un tās paveidi ir visur. Arī vairākām Nicai raksturīgajām maltītēm ir ļoti acīmredzama Itālijas ietekme, piemēram, pissaladièra, attālai picas radiniecei, kurā nav tomātu, bet tā vietā mīkla noklāta ar lēni gatavotu sīpolu “kompotu” un anšoviem. Ja vēlies nogaršot īpašu franču pankūkas variantu, izmēģini vietējo, no auna zirņu miltiem gatavoto socca. Un nesapņo par došanos prom, iekams neesi nobaudījis Nicas slavenāko vietējo ēdienu – pildītus, fritētus cukīni ziedus. Šīs delikateses pieejamas it visur pilsētā, bet, ja vēlies fiksi iekost nepiespiestā gaisotnē, dodies uz La Pilha Leva, nelielu restorānu vecpilsētā.
Šarmantā Vilfranša pie jūras
Ja Nicu dēvē par skaistuli, Vilfranšu pie jūras būtu jāsauc par miera ostu. Tā atrodas vien pāris minūšu vilciena brauciena attālumā no Nicas, un šajā pilsētā ir citādāka atmosfēra un pat cita toņu palete – pilsētas krāsas rada sajūtu, it kā tik tikko būtu sācies saulriets. Stundas pazūd, pastaigājoties pa pilsētu vai piestājot pēc dzēriena kādā no mazajām kafejnīcām. Ceļotājiem, kas vēlas mierīgāku un ne tik drūzmas bagātu braucienu, iesaka apmesties Vilfranšā uz nakti vai ilgāk. Kaut kas šajā pilsētā ir tāds, ka mani pārņem nelielas skumjas, ka vakarā jāatgriežas tās trokšņainākajā kaimiņienē Nicā.
Vilfranšu var apskatīt arī no kuģīša. Nedaudz vairāk kā stundas laikā apmeklētājus no Port Lympia Nicā nogādā līcī pie Vilfranšas un atpakaļceļā vizina gar Nicas slaveno promenādi. Tā var ļoti viegli iejusties piekrastes dzīvesstilā, pierast pie villām un jahtām un izlemt, ko skatīt tālāk. Kaut kādu iemeslu dēļ braukt uz tādu vietu kā Francijas Rivjēru ar dzelžainu plānu šķiet neprāts. Ja nemaz nepadodies improvizācijai, kaut kas nav kārtībā.
Cap d’Ail skaistais gadsimts
Gandrīz ikviens kinomīlis zina filmu Midnight in Paris, kurā amerikāņu rakstnieks, ciemodamies Francijas galvaspilsētā, pusnaktī uziet karieti, kas aizved viņu atpakaļ laikā. Tev nav jādodas uz Parīzi un jākāpj karietē, lai pieredzētu ko līdzīgu. 2022. gadā vari kāpt vilcienā kādā no Nicas dzelzceļa stacijām un 10 minūšu laikā attapties citā ērā. Piemēram, Cap d’Ail. Protams, SNCF dzelzceļš nav tik romantisks, cik kariete, taču tas kursē ik pēc 15 minūtēm, ne tikai pusnaktī, tādējādi ceļošana laikā ir daudz ērtāka.
Atrašanās Cap d’Ail šķiet kā Francijas Rivjēras aizkulišu apmeklējums – vieta, kur viss radās. Cap D’Ail skan citādi nekā Nica, Kannas un pat relatīvi mierīgā Vilfranša. Tā ir klusa. Restorāni nav pārpildīti. Arī pludmale ne. Un arī ielas ne. Dziļais miers šķietami saka tikai vienu – tev, viesim, te nav jābūt…
Taču es esmu šeit, lai apskatītu Villa les Camélias, nelielu, privātu muzeju Belle Epoque ēras namā, kas vēsta par šīs nelielās pilsētiņas vēsturi un par aristokrātiem, aktieriem, rakstniekiem un izgudrotājiem, kas šo vietu padarīja par karstāko atvaļinājumu galamērķi Eiropā. Te vari izzināt visgreznākās Belle Epoque villas pilsētā un to slavenos iedzīvotājus, kā Grētu Garbo, Vinstonu Čērčilu un Limjēru brāļus. Taču muzeja pirmās ekspozīcijas centrā ir dzīve Cap d’Ail 20. gadsimta sākumā – iedzīvotāju vaļasprieki un svētki, ainiņas no ikdienas dzīves, pilsētas pirmais pasts un policijas iecirknis, vietējo tikšanās utt. Tieši tāpēc es esmu šeit – mazo vēstures gabaliņu dēļ, kuri parasti pazūd lielo kuģu un ātro mašīnu troksnī.
Francijas Rivjēras lielākais noslēpums
Atpakaļceļā no Cap d’Ail iegriežos Èze ciemā, brīnišķīgā viduslaiku pilsētiņā. Esmu dzirdējusi, ka tā jāredz ikvienam ceļotājam.
Kad pirmoreiz ieraudzīju fotoattēlus no Èze, tās unikalitāte īpaši neizcēlās. Likās, ka tā izskatās ļoti līdzīgi daudzām citām viduslaiku pilsētiņām, ko esmu redzējusi citviet Eiropā. Taču tas tā nepavisam nav. Senais Èze akmens dzīvo un elpo – kā gan citādi te visur varētu zaļot augi un plaukt ziedi, un reibinošā jasmīnu smarža virmot gaisā? Pati kalna virsotne, kur atrodas ciems, ir pārvērtusies eksotiskā dārzā, no kura paveras skats līdz pat Esterela kalniem un Sentropēzas līcim. Saule, piekraste un skaistie augi un skulptūras dārzā saplūst vienā no daiļākajām ainavām, kas jebkad redzētas.
Ciems ir nudien neliels. Pēc stundu ilgas pastaigas daudzās ielās būsi pabijis jau vairākkārt, bet tas nav svarīgi. Nav jēgas skatīties kartē un meklēt bāru vai restorānu ieteikumus, jo senajās ēkās ir iespiedušās sīciņas iestādes, tāpēc atliek vien izvēlēties to, kas konkrētajā brīdī visvairāk uzrunā.
Man galvā jau ir plāns nākamajam ceļojumam uz Francijas Rivjēru. Esmu iemīlējusies piekrastes ciemos, taču grasos apskatīt Nicas mākslas muzejus un kultūru vēl pamatīgāk. Noteikti atgriezīšos Èze. Došos pārgājienus un ekskursijās ar kuģīti. Debeszilo toņu man nekad nebūs gana.
Vairāk par Francijas Rivjēru uzzini Baltic Outlook.