Ceļojums uz Madridi var izvērsties par ekskursiju pa muzejiem, tapu un vīna degustēšanu dienu no dienas vai vēstures fanu sapņa piepildījumu. Tas var būt svētceļojums, nebeidzama ballīte vai nekas no iepriekš minētā. Madride ir īpaša ar to, ka te ikkatram tiek tas, kas vajadzīgs, taču pašai pilsētai par to ne silts, ne auksts. Baltic Outlook žurnāliste Nadīna Elekse uzskata, ka par Madridi var pateikt ļoti daudz ko, bet pirmām kārtām tā vienkārši ir forša vieta.
Ēdienu fiesta
Savās naktsmājās pilsētas centrā nonāku mijkrēslī un nolemju doties pastaigā. Viesnīca atrodas netālu no ņudzošās Gran Via, taču es dodos Mercado San Miguel virzienā – tas ir viens no labākajiem pārtikas tirgiem Eiropā un tapu paradīze. Ir zelta stunda, un saulrieta izskaņa Madridei ļoti piestāv. Liekas, ka ir klusums pirms vētras – brīdis starp darba dienas beigām un vakariņu laiku. Pat centrālais laukums Plaza Mayor Madrides sirdī vēl grimst klusumā.
Spānijā vakari ir gari, tāpēc vakariņot, iedzert vai uzēst šokolādes churros nekad nav par vēlu. Vakariņas ir rezervētas tikai pulksten 21:30, un tās būs dzīres ar 18 ēdieniem DSTAgE restorānā. Lai gan Spānijas kultūru, vēsturi un arhitektūru pazīst visā pasaulē, jāatzīst, ka Madrides plašais un izdomas bagātais gastronomijas piedāvājums manas ceļojuma gaidas pacēla jaunos augstumos. Spāņu virtuve ir pazīstama ar fokusu uz svaigām augstas kvalitātes sastāvdaļām. Papildus pasaules ietekmei Michelin zvaigznēm apbalvoto šefpavāru eksperimenti un tendences sola svaigu piegājienu klasiskajām maltītēm.
DSTagE restorānā, piemēram, jūras velšu ēdienos jūtama japāņu ietekme, un ēdienkartē atrodami arī vairāki meksikāņu ēdieni, kā arī klasiskas spāņu maltītes. Vakara zvaigzne ir basku čorizo, klasiska cūkgaļas desa, kas vienmēr figurē spāņu un meksikāņu ēdienos, kā arī gaļas mīļu fantāzijās. Pēc šīs maltītes, kad esam jau paspējuši izteikt komentārus, ka labu čorizo nekas nevar pārspēt, pie mums pienāk viesmīlis un, aiz maskas slēpdams smaidu, nosaka: “Vai zināt, ka gaļu vēl neesat nemaz ēduši?” Viņš labi apzinās šī trika efektu. Šefpavāra Diego Guerrero triku vācelītē pavisam noteikti ir dažādi vegāniski pārsteigumi.
DSTAgE sastāvdaļas kombinē neparastos veidos, piemēram, melnie ķiploki ar raugu un etiķi, sīpoli un banāni vai deserts no kartupeļiem, trifelēm un medus. Arī vīna porcijas ir devīgas, un pie blakus galdiņiem manāma aizvien lielāka rosība un troksnis. Pie 14. ēdiena jūtamies mazliet pieēdušies un pirms nākamās kārtas ieturam lielāku pauzīti. Kāda darbiniece pienāk pie mūsu galdiņa, un viņas sejā manāmas bēdas: “Jums negaršo?” Apliecinām, ka viss ir izcili, vien neesam raduši ēst 18 ēdienus ap pusnakti. Tas viņu šķietami nomierina. Mūsu vakariņas noslēdzas ap vieniem naktī, un esam ar kārtīgu pompu nosvinējuši pirmo vakaru Madridē.
Interesanti muzeji un parki
“Uzbrukuma plāns” – tā es saucu savu Prado, Madrides lielākā un slavenākā muzeja, apmeklējumu nākamajā dienā. Māksla, muzeji un vēsture ir mana aizraušanās, tāpēc ekskursijas pa muzejiem uztveru nopietni. Vēstures muzeji vēsta par notikumiem, kas veidojuši tautu, savukārt mākslas muzeji unikālā veidā attēlo tautas garu. Lai gan vairākas mākslas kustības, piemēram, romantisms un impresionisms, pāršalca visu mākslas pasauli, ir atšķirības veidos, kā katrs mākslinieks interpretējis šo žanru. Par vietu var daudz pateikt pēc krāsām, motīviem un tēmām, kas dominē tās gleznās.
Kad mākslas muzeja vizīte manā prātā pāris mēnešus ir nostāvējusies un visi redzētie darbi saplūduši vienā kopīgā iespaidā, to parasti raksturo krāsa. Atceros, kā Meksikas Nacionālajā mākslas muzejā biju pārsteigta, cik daudz mākslas darbos ir dzeltenās krāsas. Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā ņirb zaļie un pelēkie toņi, savukārt Parīzes muzejos ir pasteļtoņu uzvaras gājiens. Prado muzejā gandrīz ikkatrā gleznā ir kaut kas tumši, koši sarkans – starp sarkanvīna un sarkankoka krāsu. Es jau zināju, ka Prado muzejs būs nozīmīgs Madrides puzles gabaliņš.
Muzeju dibināja Spānijas karalis Ferdinands VII, un publikai tas tika atvērts 1819. gadā, tādējādi kļūdams par pirmo mākslas muzeju Spānijā un vienu no pirmajiem publiskajiem muzejiem Eiropā. Prado muzeja kroņa dārgumi ir Velaskesa, Goijas un Rubensa darbu kolekcija. Muzejā atrodas arī lielākā Goijas grafiku kolekcija un daudz Hieronīma Bosa darbi, kas allaž piesaista pūļus un interesi.
Līdzīgi kā Prado, arī Retiro parks ir viens no iecienītākajiem apskates objektiem Madridē. Tajā atrodas Kristāla pils, kam blakus savukārt slejas Velaskesa pils. Abas ēkas tika celtas kā izstāžu zāles 19. gadsimtā, un tajās virmo nenoliedzama, maģiska nostalģija, kas jūtama tikai tā laika ēkās, attēlos un literatūrā. Abas ēkas paspārnē paņēmis Museo Nacional Centro de Arte Reina Sofía (Karalienes Sofijas modernās mākslas muzejs), un tajās skatāmas oriģinālas mūsdienu mākslas izstādes un instalācijas. Šīs mazākā izmēra zāles var uztvert kā vārtus uz galveno Karalienes Sofijas muzeja ēku, taču nekas īsti nespēj cilvēku sagatavot tik grandioza apjoma mākslas pieredzei.
Karalienes Sofijas muzejs atrodas izbijušā slimnīcā, kas izskaidro tā neskaitāmos gaiteņus un sānu telpas, taču vienlaikus veido fascinējošu un neparastu analoģiju starp mūsdienu mākslu un cilvēka prātu ar tā kāpumiem un kritumiem. Par šo muzeju spēju vien domāt kā par izdomas labirintu, kurā radošums un ģenialitāte attēlota plecu pie pleca tumšajām, spokainajām un slimīgajām prāta daļām.
Negaidītu malku svaiga gaisa uziesi Atočas (Atocha) dzelzceļa stacijā pa ceļam uz pilsētas centru. Te starp ātrvilcieniem un steidzīgiem ceļiniekiem mājo 7000 augu – vairāk nekā 400 dažādu sugu no Dienvidamerikas, Ziemeļamerikas, Āzijas un Austrālijas. Kad par to padomā, šķiet pavisam loģiski – kāpēc gan lai dzelzceļa stacijā nebūtu botāniskais dārzs?
Prom no pilsētas centra
Madrides apkārtnē ir vairākas mazākas pilsētas, kurās nokļūt ir pavisam vienkārši. Piemēram, mēs dodamies uz Segoviju, pilsētu, kas atrodas UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā, lai apbrīnotu tās slaveno akveduktu un Segovijas cietoksni.
Segovijas ūdensvads ir unikāls vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, tas atrodas pilsētas centrā, kas romiešu laikos nebija ierasta prakse un arī tagad nav, kad daudzi no senajiem romiešu ūdensvadiem ir demontēti. Otrkārt, milzīgie granīta bluķi ir savienoti bez javas vai skavām – tie vienkārši ir izcili nolīdzsvaroti. Šī pirms tūkstoš gadiem cilvēces izdomas radītā milzu meistardarba ēnā slejas pilsētas laukums, tūrisma birojs, nelielas kafejnīcas, veikali un restorāni.
Brīvdienu rītā ap desmitiem Segovija vēl snauž vai, iespējams, atgūstas no iepriekšējā vakara vēlajām vakariņām. Man tas dod laiku un iespēju netraucēti izstaigāt pilsētu un galveno laukumu, kā arī kārtīgāk pievērsties Segovijas katedrālei, kas ieturēta vēlīnās gotikas stilā un būvēta no gaiša smilšakmens. Uzreiz sajūtu izmaiņas gaisā un temperatūrā. Pilsētas atrodas augstāk nekā Madride, un tīrais, svaigais, vēsais kalnu gaiss ir spējš atgādinājums tam, ka no rīta aizmirsu apskatīt laika prognozi.
Pilsētas otrā galā atrodas Segovijas cietoksnis, kas būvēts kā arābu nocietinājums, tad izmantots kā pils, tad cietums un tad militārā akadēmija. Nu tajā ierīkots militārais muzejs. Baumo, ka tieši šī celtne kalpoja par iedvesmu Ļaunās karalienes pilij Volta Disneja Sniegbaltītē un septiņos rūķīšos. Nav zināms, vai tā ir tikai urbāna leģenda, taču pils nudien raisa domas par princešu stāstiem, un nebūtu nekāds pārsteigums, ja tā būtu iedvesmojusi kādu no tiem. Tik agri no rīta ar vilcienu te ieradušies vien pāris tūristu, tā ka esam vieni no pirmajiem apmeklētājiem kafejnīcā pie pils. Pasūtām kafiju, churros un karsto šokolādi un baudām kolosālus skatus uz pili un pilsētu, kas ietērpta rīta miglā.
Cits rīta brauciena mūs nogādā Toledo, pilsētā uz dienvidiem no Madrides. Tā ir vēstures mīļu apsolītā zeme. UNESCO visu pilsētu ir iekļāvis Pasaules mantojuma sarakstā, un tajā atrodas viens no iespaidīgākajiem militārās vēstures muzejiem visā pasaulē, El Greko muzejs un vairākas izcilas katedrāles un klosteri. Toledo ir pilsēta, kurā kristieši, ebreji un musulmaņi ir spējuši sadzīvot mierā, un visas trīs reliģijas te pastāv arī šobrīd. Pilsēta ir slavena ar Mančego sieru un marcipānu. Lai gan vairākas vietas sevi uzskata par marcipāna dzimtenēm (stāsts par mūķenēm, kas sajaukušas mandeles ar cukuru, jo nav bijis kviešu maizei, ir zināms gan Toledo, gan Sicīlijā), mazapán de Toledo ir aizsargātas ģeogrāfiskās izcelsmes norāde. Līdzīgi kā konjakam, armanjakam un šampanietim, kurus tā drīkst dēvēt vien tad, ja tie nāk no konkrēta reģiona.
Atšķirībā no Segovijas Toledo mostas agri. Pilsēta vibrē, marcipāna ceptuvēs ir rosība, un gidi uzmanīgi virza grupas uz vēsturiskajiem objektiem. Lai gan šeit ir ļoti daudz vēsturiskas arhitektūras, katedrāļu un muzeju, ir viens veikals, kas, esot Toledo, noteikti jāapmekē, un tas ir Museo del Queso Manchego jeb Mančego siera muzejs. Te vari iegādāties vietējo sieru, vīnu, konditorejas izstrādājumus, ievārījumus un marmelādes, saldumus un vietējo amatalu, kā arī apskatīt nelielu izstādi, kas apmeklētājus iepazīstina ar Mančego siera vēsturi un ražošanas procesu. No Museo del Queso Manchego un Toledo dodos prom ar nelielu burciņu piparu ievārījuma un apsolos sev iemācīties to pagatavot pati.
Par Madridi vairāk uzzini Baltic Outlook.