Lisabona izceļas ar saulainu laiku, krāsainām ēkām un draudzīgiem cilvēkiem. Ceļojumā uz Portugāles galvaspilsētu Baltic Outlook žurnāliste Nadīna Elekse iepazinās ar reģiona brīnišķīgo kulināro mantojumu un dabas brīnumiem.
Eksotiska pasaka
Pirmās dienas rītā ar vilcienu dodos uz Sintru, nelielu pilsētiņu aptuveni 45 minūšu brauciena attālumā no Lisabonas, kur atrodas viena no skaistākajām ēkām visā Portugālē. Krāsainā Penas pils (Palácio da Pena) ir 19. gadsimtā celta romantisma stila būve, kas slejas kalna virsotnē.
Pirms Pena kļuva par pili, tā bija neliels, kluss klosteris ne vairāk kā 20 mūkiem. Ēku dabas spēki bija bojājuši jau iepriekš, taču 1755. gada Lielā Lisabonas zemestrīce to atstāja drupās.
Šis postošais notikums ilga līdz pat sešām minūtēm, un tam sekoja cunami. Un, ja ar to nepietiek, bija Visu svēto vakars, kas nozīmē, ka tūkstošiem sveču, kas bija iedegtas baznīcās, klosteros un cilvēku mājās, atnesa savu postu. Bija vajadzīgi desmitiem gadu, lai atjaunotu iznīcināto, appludināto un izdedzināto pilsētu. Bet te nu tā ir.
Photo on Instagram
Līdz 1838. gadam Penas klosteris bija pamests, taču tad Princis Ferdinands nopirka drupas un plašu zemes gabalu ap tām un uzcēla slaveno pili, kuru pazīstam šodien, kā arī ierīkoja plašos dārzus. Šobrīd Penas pils ir visvairāk apmeklētā pils Portugālē, un, lai tās maģiskās krāsas zaigotu, to ik gadu pārkrāso.
Photo on Instagram
Lai gan no Lisabonas prom dodos ļoti agri un pie pils vārtiem esmu tieši uz to atvēršanas brīdi, nav citu variantu: gandrīz divi miljoni tūristu te ierodas ik gadu, tāpēc iespēja iztikt bez pūļiem ir tuvu nullei. No tā var daļēji izvairīties, ja koncentrējies nevis uz pils iekšieni, bet tās terasēm un pieguļošajiem dārziem, kurus daudzi laiž garām.
Photo on Instagram
Uz pili dodies nesteidzoties. Līdz tai ir ap 15 minūšu gājiens, un ceļš nav stāvs. Ja ieradīsies agri no rīta, iespējams, tā būs tīta miglā. Lai gan tamdēļ pili ieraudzīt un nofotografēt ir grūtāk, dārzi ar gadsimtiem vecajiem kokiem un augiem iegūst noslēpumainu auru, savukārt svaigais kalnu gaiss ļauj patiesi sajust šīs vietas noskaņu.
Kad esmu apskatījusi terases ap pili, atrodu vietiņu āra kafejnīcā un vēroju mākoņus lēnām izklīstam, atklājot burvīgo skatu no kalna virsotnes. Pils, kas sākotnēji atradās miglas aizsegā, nu koši mirdz saulē. Tā ir patiesi iedvesmojoša, un man ir skaidrs, kāpēc cilvēki stundām stāv rindā, lai to apskatītu.
Brauciens uz pludmali
Pirms atgriežos Lisabonā, gribu tikt uz piejūras pilsētu Kaškaišu (Cascais), kas ir īpaši iecienīta sērfotāju vidū. Gaidot autobusu, uzmetu aci maršrutam. Ceļš uz Kaškaišu ved gar Rokas ragu, Eiropas kontinenta galējo rietumu punktu.
Photo on Instagram
Oficiālajā Rokas raga skatu laukumā var ērti nonākt no autobusa pieturas un galvenā stāvlaukuma, taču pamanu dažus citus stāvlaukumus, turklāt karte rāda nelielu taciņu un citus skatpunktus gar klintīm. Dodos ceļā, taču, lai gan gājiens ir viegls, glābties no karstās vasaras saules nav iespējams, pūš vien neliela brāzmiņa no okeāna.
Ainavas ir izcilas, un manu, ka ceļš ved lejup taisni klintīs. Diezgan daudz cilvēku dodas abos virzienos, tāpēc nolemju izpētīt, kur ceļš ved.
Photo on Unsplash
Taka beidzas, iespējams, skaistākajā pludmalē, kādu jebkad esmu redzējusi. Taču tā arī ir pludmale, kurā man ir bijis nokļūt visgrūtāk. Kāpiens lejup atklāj ļoti klinšainu taku, pa kuru nav iespējams vienkārši iet, – ir jākāpj, jālec un jātur līdzsvars. Pēc 20 vai 30 minūtēm tieku apbalvota ar skatu uz Praia da Ursa jeb Lāču pludmali.
Photo on Unsplash
Ceļā uz Kaškaisu visi iepriekš kaltie plāni par došanos uz kādu muzeju izplēn. Tā ir publikas mīlule un likumsakarīgi cilvēku pilna, taču pilsētai ļoti labi izdodas visu sakārtot, daudzas ielas nododot restorānu un dzīvās mūzikas rīcībā. Klejoju apkārt un izvērtēju restorānu piedāvājumu.
Te ir gan tradicionālas maltītes, gan stilīgi fusion restorāni, kuros pasniedz ceviche, hotdogus un vegāniskus ēdienus mūsdienīgās telpās. Lai gan šī dažādība ir lieliska, pēc šodienas kāpelēšanas tapas un mini uzkodas mani nesaista.
Photo on Instagram
Uzmeklēju lielāko, skaļāko portugāļu restorānu, kurš, šķiet nav mainījies jau desmitiem gadu un kur nevienam nerūp burtu šrifts ēdienkartēs, kamēr vien viesi dodas prom tikai tad, kad vairs nespēj ieēst ne kumosa. Pasūtu lielu porciju tradicionālās portugāļu piri-piri vistas, un 15 minūšu laikā šķīvis ir tukšs.
Kad stundu vēlāk esmu savā gultā Lisabonā, saprotu, cik ļoti nogurusi esmu. Lai kā man patika brauciens uz Sintru un Kaškaišu, rīt gribu izvairīties no pūļiem.
Putnu vērošana pirmo reizi
Esmu saņēmusi ieteikumu apmeklēt Setubalu, ne tik pazīstamu pilsētu netālu no Lisabonas. 20. gadsimtā Setubala bija Portugāles zvejas industrijas epicentrs, un, lai gan neviena sardīņu fabrika vairs nedarbojas, zveja joprojām ir nozīmīga Setubalas identitātes daļa.
Pilsētas galvenā piestātne nav paredzēta jahtām un privātām motorlaivām, bet gan dažādu lielumu un formu zvejas laivām. Loģiski, ka Mercado do Livramento pilsētas sirdī uzskata par vienu no labākajiem svaigu jūras velšu tirgiem pasaulē.
Tirgus ir mana pirmā pietura pilsētā. Nevaru noliegt, ka Sintras–Rokas raga–Kaškaisas ekskursija mani ir nogurdinājusi.
Apskatījusi visas pārdošanā izliktās jūras veltes, piestāju mazā veikaliņā ar nosaukumu Setúbal in My Heart pašā tirgus pievārtē, kas mani uzrunā ar vietējo portvīnu piedāvājumu. Uzsāku sarunu ar veikala darbinieku Nuno par to, ko apskatīt Setubalā, no kurienes esmu un ko līdz šim Portugālē esmu redzējusi.
Nuno pastāsta, ka viņa uzņēmums piedāvā delfīnu un putnu vērošanas ekskursijas, un, lai gan rīta delfīnu tūre jau aizritējusi, pēcpusdienā notiks putnu vērošanas tūre. Apjaušu, ka pēc dienas, kuru pavadīju, pati meklēdama ceļu, kāpelēdama un staigādama, gribu, lai kāds man parāda, kur iet, un izrāda apkārtni. Vai ir labāks veids, kā nokāpt no tūristu iemītās takas, par savvaļas izlūkošanu vietējā gida pavadībā?
Photo on Unsplash
Nuno iesēdina mani un kādu portugāļu pāri busiņā, un mēs dodamies uz Sadu upes grīvas dabas rezervātu, kas klāj 23 tūkstošus hektāru mitrāja gar Sadu upes krastiem.
Katrs saņemam pa binoklim, un, nonākdami purvainākā apvidū, piebremzējam, un Nuno sāk pētīt ainavu.
Pēc aptuveni 30 minūtēm manas acis ir pilnīgi pieradušas pie binokļa, un, veroties apkārt, manu, ka putni te ir it visur. Nuno ir neliela grāmatiņa, kurā atzīmēti visi putni, kas mīt mitrājā. Viņam ir arī pamatīgāks teleskops, kurā viņš mums atrāda dažādas putnu sugas.
Photo on Instagram
Piestājam vēl pāris reižu, lai aplūkotu flamingo baru dīķī. Izskatās sirreāli – Setubalas industriālās ostas ceļamkrāni tālu fonā un mierīga vasaras diena šeit sapņaino putnu ielenkumā.
Atpakaļceļā Nuno pastāsta par darbiem, kurus viņš un ekoloģiskā tūrisma uzņēmums Rotas do Sal veic šajā apkaimē, piemēram, par centieniem glābt stārķu populāciju, kas pirms pāris gadiem bija stipri sarukusi, bet nu atkal ir sasniegusi pieklājīgus apmērus.
“Savvaļu nedrīkst izmantot tikai tūrismam,” saka Nuno. “Ir jādod atpakaļ, jāpalīdz videi attīstīties. Manuprāt, tā ir jārīkojas ikvienam.”
Piestājam austeru fermā, kas atrodas pie Sadu upes, lai papļāpātu ar īpašniekiem, kamēr viņi sver katru austeri (uz svariem, kas šķiet, redzējuši vairākas tonnas austeru) un liek tās kastēs pēc izmēriem.
Setubala ir slavena ar delfīniem un austerēm – divām sugām, kas pirmās cieta no ūdens piesārņojuma, ko radīja pilsētas rūpnieciskā attīstība. “Daudz ir padarīts, lai situāciju padarītu labāku,” vēsta Nuno, “un nu šīs sugas ir atgriezušās!”
Pirms atgriežos Lisabonā, gribu nogaršot slavenās Setubalas austeres. Krastmalā ir lielisks jūras velšu restorānu sortiments, taču pašā pludmalē ir austeru busiņš.
Austeres restorānā varu ēst daudzviet, bet austeres pa taisno no busiņa ir retums, tāpēc pasūtu sešas austeres un glāzi dzirkstošā vīna. Setubalas austeres garša nelīdzinās nevienai citai. Tā ir ļoti sāļa un ar jūtamu ūdenszāļu pieskaņu, taču neviena no garšām nav nomācoša. Kopā ar svaigi spiestas laima sulas lāsi tā garšo izcili.
Kulinārijas meistarklase
Nedrīkst atbraukt uz Lisabonu un nepagaršot vienu no slavenākajiem portugāļu desertiem pastel de nata. Mazās smalkmaizītes sākotnēji cepa mūki no pārpalikušajiem olu dzeltenumiem, jo olu baltumus plaši izmantoja tērpu stīvināšanai un citiem mērķiem.
Stāsta, ka oriģinālā recepte joprojām ir noslēpums, ko kādai ģimenei uzdāvinājuši mūki, un tā savukārt recepti slēpusi no citu acīm līdz pat šim brīdim. Tomēr smalkmaizītes recepte nav nekāda raķešu zinātne, un daudzi to mēģinājuši atkārtot, tāpēc pastel de natas atradīsi uz katra stūra Lisabonā.
Vai oriģināls ir labāks par kopijām? Tas jāizlemj tev pašam. Konditoreja, kurā atrodas oriģinālā recepte, Fábrica de Pastéis de Belém, pārdod aptuveni 20 tūkstošus olu krēma kūciņu dienā, un, visticamāk, tev nāksies gaidīt garā, garā tūristu rindā.
Nolemju maizīti sadalīt pa sastāvdaļām un apgūt tās gatavošanu ar Cooking Lisbon palīdzību. Šis uzņēmums pasniedz portugāļu ēdienu meistarklases tiem, kurus interesē kas vairāk par ēšanu.
Pēc nodarbības papļāpāju ar Cooking Lisbon autoru Filipi Kordeiro. “Cilvēki visā pasaulē ik dienu ēd portugāļu ēdienus, un viņiem nav ne jausmas, ka tie cēlušies no šejienes,” viņš stāsta un tāpēc ir uzsācis misiju to mainīt.
Šķiet loģiski, jo portugāļu jūrnieki ceļoja pa visu pasauli, līdzi ņemdami savas maltīšu gatavošanas tehnikas, kas sasniedza tādas tāles kā Brazīliju, Indiju un Japānu, kur tās sajaucās un attīstījās līdz ar vietējo virtuvi. Slaveni piemēri ir piri-piri (jeb peri-peri), vindaloo indiešu virtuvē, feijoada brazīlijā un tempura Japānā.
Atlikušajā laikā Lisabonā mans vienīgais plāns ir klejot. Aizeju līdz modernajai, atdzimušajai rūpnieciskajai zonai LX Factory, pastaigājos gar krastmalu un uzmeklēju neparastus suvenīrus Feira da Ladra krāmu tirgū Alfama apkaimē.
Pats krāmu tirgus ir interesants, taču, dodoties prom, uzeju ielu, kurā vietējie mākslinieki pārdod oriģinālas gleznas un fotogrāfijas ar saukli “atbalsti neatkarīgos māksliniekus”.
Photo on Instagram
Papļāpāju ar vienu no māksliniekiem, vārdā Batu, kura abstraktie mākslas darbi ataino dzimšanas traumu. Un atkal man liekas, ka šīs pērles un unikālās sarunas ir tepat aiz stūra, nost no iemītā ceļa.
Tieši šīs mazās pieredzes man liek apjaust, ka esmu uzgājusi jaunas pilsētas dzīles, vairāk par tūrisma ceļvežos stāstīto. Esmu ieskatījusies dziļāk.
Vairāk par Lisabonu uzzini Baltic Outlook.