airBaltic iesaka savus iecienītākos dabas parkus Eiropā. Iepazīsti neticamās Alpu kalnu grēdas, iedvesmojošās Norvēģijas ainavas, vēl neatklātās Latvijas āres un fantastiskos Valensijas saulrietus. Eiropas nacionālie parki ir ārkārtīgi dažādi, un tieši dažādība tos padara neatkārtojamus un īpašus.
Albuferas dabas parks
Galamērķis: Valensija, Spānija
Ceļojums uz Valensiju nav iedomājams bez Albuferas apmeklējuma – vien 15 kilometru attālumā no pilsētas atrodas īsts dabas brīnums. Albufera ir viens no lielākajiem Spānijas ezeriem un izcila saldūdens lagūna, kuru no Vidusjūras šķir priedēm klāta kāpu strēle.
Albufera izveidojās, iebrūkot piekrastei starp Valensiju un Kuļeru. Ezerā ir sešas nelielas salas, savukārt lagūnu un apkārtējos mitrājus ar jūru savieno trīs kanāli. Te atrodas Albuferas nacionālais parks – skaista vieta, kur paslēpties no pilsētas tveices un pavadīt dienu dabā. Parku ieskauj Dehesa del Saler mežs un El Saler, Pinedo un Kaļeras pludmales.
Viesiem ir iespēja vērot absolūti neskartu vietējo floru un faunu, taču jāņem vērā, ka košais Vidusjūras priežu mežs ir aizsargāts tā īpašās vērtības dēļ. Pastaiga pa vienu no sešiem dabas rezervāta maršrutiem ir izcils veids, kā iepazīt piekrasti un šeit mītošos putnus un augus. Šī ir nozīmīga ligzdošanas vieta un gājputnu pieturas punkts, līdz ar to parkā putnu vērošana ir lielā cieņā.
Brauciens ar laivu ir iespēja pārslēgt ātrumus un gūt ieskatu zvejnieku ikdienā. Vietējie joprojām piekopj zvejas paražas, kas iedibinātas pirms vairāk nekā 750 gadiem. Te pamanīsi mājas ar dubļu ķieģeļu sienām un stāviem salmu jumtiem – Valensijas laukos tā ir ierasts. Ēkas dēvē par barracas, un tās ir tradicionālas vietējo zemnieku un zvejnieku mājas. Ēkas augšējā stāvā var nokļūt pa kāpnēm, taču to izmanto nevis gulēšanai, bet zīda kāpuru audzēšanai. Zīda industrija 15. līdz 19. gadsimtā bija viens no Valensijas ekonomikas pīlāriem.
Pēc pastaigas vai vizināšanās laivā pa lagūnu dodies uz nelielajiem Albuferas ciemiem, lai izzinātu Valensijas gastronomisko vēsturi. Šeit galu galā radusies slavenā Valensijas paelja!
Slīteres nacionālais parks
Galamērķis: Rīga, Latvija
Slīteres nacionālais parks nav slavens tāpat vien. Tas principā ir brīvdabas muzejs, kurā atspoguļota Baltijas jūras vēsturiskā attīstība. Parks atrodas Kurzemes pussalas ziemeļu galā, un tas izceļas ar brīnumainām ainavām un neskartu dabu – platlapju mežiem, purviem, mitrājiem un muklājiem. Krastmalas kāpas un pludmales, kas stiepjas desmitiem kilometru tālu, nevienu neatstāj vienaldzīgu.
Viens no galvenajiem parka apskates objektiem ir otra vecākā bāka Latvijā, ko ap 1849. gadu cēla Dundagas muižas barons. Tā bija paredzēta meža ugunsgrēku novērošanai un kā orientieris kuģiem, kas šķērsoja Irbes šaurumu. Šlīteres bākas sarkano torni cēla uz stāvās Zilo kalnu nogāzes, kas slejas 20–30 metru virs jūras līmeņa un pirms vairāk nekā 10 000 gadu bija Baltijas ledus ezera krasts.
Tā kā bāka atrodas vien piecus kilometrus no krasta, no tās paveras fantastisks skats uz Slīteres mežiem, krastmalu, jūru un kuģiem, kas kursē šurpu turpu. Mūsdienās bāku izmanto kā skatu platformu, un tajā ir ierīkota izstāde par reģiona dabu un vēsturi, ieskaitot līvu, somugru tautas, apmetnēm. Līvi joprojām dzīvo šajā Latvijas daļā.
Šlīteres bāka ir kā parka mežu sargs. Tajos dzīvo brieži, aļņi un bebri, un te vijas vairākas pastaigu takas un velotakas. Informācijas centrs bākā ikvienam palīdzēs atrast labāko maršrutu. Ņem vērā, ka daļu taku dabas rezervāta zonā iespējams apmeklēt tikai gida pavadībā. Te mājo daudz īpaši aizsargājamu augu un dzīvnieku sugu, piemēram, daļa sūnu aug tikai un vienīgi šeit un nekur citur.
Labāk zināmā taka ir Slīteres dabas taka, kas sākas pie bākas un vijas 2,2 km garumā. Sākumā tā ir koka taka gar lekniem mitrājiem, taču tālāk ved gar gadsimtiem senām priedēm, kas noēno milzu papardes. 3,5 km garo Pēterezera dabas taku arī ir vērts pieveikt. Velosipēdu mīļiem noteikti patiks Šaursliežu dzelzceļa taka no Mazirbes līdz Sīkragam, kā arī maršruts cauri līvu zvejnieku ciemiem no Kolkas līdz Sīkragam.
Entlebuhas biosfēras rezervāts
Galamērķis: Cīrihe, Šveice
Gandrīz nevienā citā Šveices reģionā nav tik daudz dabas bagātību, cik Lucernas rietumos. UNESCO pasaules mantojuma sarakstā iekļautais Entlebuhas biosfēras rezervāts atrodas uz dienvidrietumiem no Lucernas, un tas ir atzīts par labāko dabas parku visā valstī. Atzinība piešķirta ne vien mierīgās noskaņas, bet arī neskaitāmo āra aktivitāšu dēļ, kas šeit tiek piedāvātas, ieskaitot vizināšanos ar kalnu velosipēdiem, pārgājienus un golfu.
Plaši tīreļi, idilliskas Alpu pļavas, ūdenskritumi un kalnu strautiņi ir daļa Šveices pirmās biosfēras skaistuma. Tās vietējā flora un fauna ir ārkārtīgi nozīmīga, tāpēc aizsargājama. No aptuveni 100 biosfēras kalniem Brienzer Rothorn ir augstākais un iespaidīgākais.
Entlebuhas reģions ir kas vairāk par mierpilnu plašumu. Te dzīvo ap 17 000 cilvēku, un daudzi joprojām nodarbojas ar tradicionālu piena lauksaimniecību. Lai ko tu meklētu – atpūtu, sportu, izēšanos vai piedzīvojumus ¬–, biosfērā atradīsi kaut ko sirdij tuvu. Te iespējams skalot zeltu, iegūt kokogles un uzkāpt pa „kāpnēm uz dvēseli” svētceļotāju ciemā Heiligkreuz.
Aktīvā dzīvesveida cienītāju sirdis biosfērā noteikti pukstēs straujāk. Karsta ainavas un kalnu strauti atrodas 600 līdz 2350 metru virs jūras līmeņa, turklāt dabas rezervātā ierīkotas dažādu grūtības līmeņu dabas takas. Unikāli dabasskati, ieskaitot noslēpumainus celiņus un senas takas, sagaida ikvienu apmeklētāju. Ja dod priekšroku velosipēdam, ir pieejami maršruti dažādu līmeņu braucējiem. Maršruti ved caur omulīgām pilsētām un kalnu namiņiem, un viesu namiem – tur varēsi nogaršot vietējās delikateses.
Hardangera plakankalnes nacionālais parks
Galamērķis: Oslo, Norvēģija
Hardangera plakankalnes nacionālais parks atrodas pie Bergenas, vietā, kur valsts austrumu reģioni sastopas ar rietumu un dienvidu daļu. Milzīgā plakankalne uzbur fantastiskas ainavas un piedāvā neskaitāmus piedzīvojumus svaigā gaisā.
Augstuma dēļ parkā vērojama arktiskā flora un fauna, un te mīt Eiropā lielākā savvaļas ziemeļbriežu populācija. Hardangera lēzenās nogāzes reiz atradās jūras dibenā, taču ledus erozija miljoniem gadu laikā tās izcēlusi virszemē. Te slejas arī Håteigen kalnu kore, savukārt citas slēpjas zem Hardangerjøkulen ledāja. Šajā apgabalā ir atrasti vairāki simti akmens laikmeta klejotāju apmetņu un senas takas, kas savieno Norvēģijas austrumus un rietumus. Viena no senākajām takām ir Nordmannsslepa, kas savieno Eidfjord un Veggli Numedal ielejā ar Hol un Uvdal.
Pastaigas, zveja, satriecošu plašumu apgūšana – Hardangera nacionālajā parkā viss ir iespējams. Apeklētāju centrā Skinnarbu uz dienvidiem no Hardangera vari apskatīt interaktīvu savvaļas ziemeļbriežu izstādi, kā arī piesēst kafejnīcā, kas lepojas vienu no labākajiem panorāmas skatiem visā Norvēģijā. Te arī pieejama informācija par dažādām dabas takām.
Parkā ierīkotas dažādas takas gan pieredzējušiem klejotājiem, gan iesācējiem, turklāt skaistās ainavas patiks visiem. Te vari pavadīt no dažām stundām līdz pat vairākām dienām. Labākā pārgājienu sezona ir no jūnija līdz septembrim. Ceļā ir izbūvēti vairāki kalnu namiņi, kur pārlaist nakti, ja plāno soļot vairākas dienas. Pirms tam jārezervē vieta hardangerfjord.com.
Īsāks pārgājiens izdosies, ja atstāsi auto Fossatromma un sekosi vecajam pilsētas ceļam 1872. gadā marķētajai takai, kas ved līdz ūdenskritumam.
Vairāk par dabas parkiem lasi Baltic Outlook.