Katram no mums ir sava Parīze, ko veidojuši pirmie iespaidi, atklāsmes un sajūtas. Baltic Outlook galvenā redaktore Ilze Pole dalās savos mirkļos no nesenā ceļojuma uz romantikas galvaspilsētu, kā arī pāris franču dzīves mākslas piemēros.
Nekur citur pasaulē neesmu bijusi tik daudz reižu, cik Parīzē. “I love Paris” uz veciem, nonēsātiem T krekliem, kafijas krūzēm un cepurēm man nozīmē daudz vairāk par pārejošu interesi, ko drīz vien nomaina uzraksts “I love London”.
Es patiesi mīlu Parīzi.
Photo on Pixabay
Kad nespēju parakstīt, devos uz Parīzi, ieslēdzos viesnīcas numuriņā un rakstīju.
Kad nespēju sērot, atlidoju šurp un nodevos garām pastaigām gar Sēnu, līdz man beidzot izdevās.
Pavisam nejaušā kārtā kādā pavasara rītā pirms pāris gadiem es sēdēju dīvānā Šaneles jaunkundzes dzīvoklī 31 Rue Cambon.
Photo on Instagram
Un tālāk jau pastaigājos pa Parīzes Lielās mošejas dārzu, vienu no skaistākajiem dārziem, kurā jebkad esmu bijusi un kurā uzzināju, ka vārds “paradīze” cēlies no senpersiešu vārda, ar ko apzīmē slēgtu dārzu. Šajā dārzā ieslēgtais skaistums liek aizrauties elpai.
Vīna bāru kultūra
Savu Parīzes stāstu atklāju Markam Viljamsonam, Willi’s Wine Bar bāra īpašniekam, kas atrodas Rue des Petits-Champs. Kāds mans draugs ieteica šurp atnākt – bāru atvēra pirms 40 gadiem, un tas ātri vien iekaroja savu vietu. Tolaik tāds koncepts kā vīna bārs Parīzē vēl nebija zināms.
Willi’s Wine Bar rotā oriģināli plakāti, kas kalpo kā oda vīnam un art de vivre,– viņš to dēvē par “pudeļu mākslu”, un ik gadu tiek radītas jaunas plakātu versijas.
Vēlajā pēcpusdienā telpās ir patumšs, un es sadzirdu gidu ārā skaidrojam, ka šī ir ļoti iecienīta vieta angļu valodā runājošo ekspatriantu vidū. “Un arī parīziešu vidū!” skaļi attrauc viesmīle, vārdā Manona.
Photo on Facebook
Maltītes ārpus mājas allaž bijušas neatņemama dzīves sastāvdaļa Parīzē. “Kontinentālajā daļā, nav svarīgi, vai Spānijā, Itālijā vai Francijā, būšana cilvēkos ir ārkārtīgi svarīga,” savos novērojamos dalās Marks.
“Francūžiem ļoti patīk vietas ārpus mājām, viņi šīs vietas gandrīz vai adoptē, un tās savā veidā kļūst par māju paplašinājumu. Francūži cilvēkus ielūdz uz citām vietām biežāk nekā uz savām mājām. Vismaz parīzieši tā dara.”
Photo on Instagram
Marks pastāsta par tirgiem, kurus viņam patīk apciemot nedēļas nogalēs, – Marché Bastille un Marché Raspail.
Mēs dalāmies iespaidos par Parīzes muzejiem, un, kad es minu, ka noteikti apmeklēšu Hôtel de la Marine, viņš izsaucas: “Iedomājies, tas atrodas man kaimiņos, taču nekad neesmu tur bijis! bet esmu dzirdējis, ka renovācija izdevusies absolūti fantastique! Très magnifique!”
Ikoniskais Parīzes mantojums
Photo on Instagram
Pēc pāris dienām atkal esmu Place de la Concorde un stāvu ēkas priekšā, kas publikai bija slēgta vairāk nekā 200 gadu.
Hôtel de la Marine bija armijas ēka, kurā līdz 2015. gadam atradās visi Francijas karas flotes biroji, taču tad tā nonāca Centre des Monuments Nationaux rokās. Tā ir valsts iestāde, kas pārvalda Francijas īpašumā esošās vēsturiskās ēkas un vietas.
Pēc četru gadu ilgiem renovācijas darbiem, kas izmaksāja 130 miljonus eiro, muzejs pagājušā gada jūnijā atvēra durvis apmeklētājiem.
Photo on Instagram
Kad veicu izpēti, uzgāju ziņu, kurā Hôtel de la Marine ir nodēvēts par Parīzes Versaļu. Un tā ir taisnība. Pils greznums un krāšņums ir fantastisks, un tajā tiek izceltas restauratoru izcilās amatniecības spējas.
Hôtel de la Marine ir noslēgusi vienošanos ar Al Thani kolekcijas fondu, kas ik pusgadu tur rīkos jaunu izstādi. Al Thani ir izcila mākslas darbu kolekcija no senās līdz pat mūsdienu mākslai.
Tās zvaigznes ir nepārspējami antīkās mākslas darbi, kas regulāri tiek izstādīti citos muzejos, kā Britu muzejā Londonā, Metropoles mākslas muzejā Ņujorkā, Valsts Ēģiptes mākslas muzejā Minhenē un Viktorijas un Alberta muzejā Londonā.
Photo on Instagram
Taču tas nav viss. Papildus tam, ka Hôtel de la Marine vari iznomāt darba vietu ar skatu uz Eifeļa torni, no nākamā gada pavasara ēkā norisināsies gastronomijas meistarklases, kuru centrā būs Francijas virtuve.
Mākslas pasaules baudīšana
Photo on Facebook
Līdzās Luvrai un Pompidū centram Parīzes birža agrākajā fondu biržas ēkā veido daļu no nesen renovētās Les Halles apkaimes.
Lai gan ēka jau pastāvēja pirms tam, 1854. gadā šeit tika dibināts Syndicat Général de la Bourse de Commerce de Paris ar nolūku veicināt kviešu, miltu, eļļas, cukura, alkohola un gumijas tirdzniecību. Tirgošanās turpinājās pēc Otrā pasaules kara līdz pat 1998. gadam, kad nākotnes līgumu tirgu datorizācija pielika punktu fiziskai tirdzniecībai.
Photo on Instagram
Vien pāris nedēļu pirms Hôtel de la Marine atvēršanas Fransuā Piņo (viens no mūsdienu nozīmīgākajiem mākslas kolekcionāriem) Parīzes biržā atvēra savu trešo muzeju pēc četrus gadu ilgiem renovācijas darbiem, kas šo vietu pārvērta par mūsdienu mākslas izstāžu zāli.
Renovācija un rekonstrukcija, kuru projektēja japāņu arhitekts Tadao Ando, izmaksāja 195 miljonus ASV dolāru.
Arhitekts intervijā sacīja, ka viņa darbs bija “pārvērst ēku par mūsdienu mākslas muzeju, neaiztiekot ēku, kas atzīta par vēsturisku pieminekli”.
Tādēļ viņš centrālajā rotundā ievietoja deviņus metrus augstu betona cilindru trīsdesmit metru diametrā. Tā apļveida dizains nesalauž ēkas simetriju, un cilindra iekšpusē atrodas galvenā izstāžu zāle, savukārt apakšstāvā – auditorija.
Photo on Instagram
Arī galerijas ap Parīzes biržas centrālo rotundu ir mākslas darbu pārpilnas, un galerijā Nr. 3 es uzeju Dominika Gonsalesa-Foerstera mākslas darbu OPERA (QM.15). Iestājos rindā un izlasu darba aprakstu: “Telpā ir pilnīga tumsa. Tālruņu un fotoaparātu lietošana nav atļauta.”
Kad pienāk laiks, mani un vēl pārīti citu apmeklētāju ieved tumšā telpā, kurā es redzu Marijas Kallasas hologrammu izpildām ārijas no Verdi Traviatas, Kerubini Mēdejas un Ponkjelli Džokondas.
Kallasas arhetipiskais veidols parādās, iznirdams no tumsas un tad atkal tajā izšķīzdams. Dīva nēsā sarkanu kleitu, kura viņai bija mugurā pēdējās uzstāšanās laikā aptuveni 10 gadus pirms savas nāves. Radītais iespaids ir ļoti emocionāls, pat biedējošs.
Photo on Instagram
Tālāk šķērsoju Sēnu un dodos uz Delakruā muzeju Rue de Furstemberg. Nekad neesmu bijusi sevišķi liela franču romantisma skolas līdera Ežēna Delakruā fane, taču allaž esmu apbrīnojusi viņa krāsu izjūtu un izteiksmīgos otas triepienus. Viens no viņa slavenākajiem darbiem ir Brīvība uz barikādēm, kas pāris gadus pēc tā pabeigšanas 1830. gadā tika noslēpts no publikas acīm, kad pāris ierēdņi šādu brīvības godināšanu uzskatīja par pārāk musinošu.
Taču es šeit neesmu nākusi apbrīnot Delakruā gleznas. Tā vietā vēlos apskatīt dārzu aiz ēkas, kur māksliniekam reiz bija dzīvoklis.
Photo on Instagram
Rozes tikko ir noziedējušas, un manu pāris cilvēkus sēžam uz soliņiem un zīmējam. Te ir galds ar grāmatām un zīmuļiem, un septiņus gadus veca meitene rausta skolotāja priekšautu, vēlēdamās viņam parādīt savu zīmējumu.
Ir mierīga sestdienas pēcpusdiena. Arī es paņemu papīra lapu un pāris zīmuļu. Neesmu zīmējusi daudzus gadus, un izrādās, ka man tas tīri labi patīk.
Vairāk par Parīzi uzzini Baltic Outlook.