Berlīnē „kaut kad” ir tagad. Ja pamanu jancīgu cepuru veikalu vai restorānu, kas pilns pasaules pilsoņu, es nekavējoties veru durvis vaļā un speros iekšā. Man varbūt (vēl) nav tūkstošiem lojalitātes punktu, ko piešķir par lidojumiem, bet es pavisam noteikti esmu pieredzējusi fenomenu, ka tad, kad ļaujos pilsētai, kas man vēl ir sveša, dzimst stāsti.
Pirmā diena
„Oskara” balvu ieguvušās filmas „Puikas gadi” (2014) zvaigzne Ellars Koltreins ir sacījis: „Nav jācenšas dzīvot īpašu dzīvi, jo dzīve pati par sevi ir īpaša.” Es tiešām izbaudīju interviju ar viņu žurnāla „ZEITmagazin” starptautiskajā izdevumā. Uz tā vāka rotājas neoficiālais sauklis „Prātā tikai Berlīne”, līdz ar to šis žurnāls ir labākais suvenīrs, ko pārvest no Berlīnes. Tomēr neskriesim notikumiem pa priekšu un pie tā atgriezīsimies vēlāk. No sākuma padarīsim dzīvi vēl īpašāku, iegriežoties apavu veikalā „Trippen”, kas iekārtojies „Hackesche Höfe” kompleksā.
Esot ārvalstīs, man vienmēr gribas paskatīties, ko sastrādājuši vietējie dizaineri. „Trippen” ir caur un cauri vācu zīmols ar Japānu sirdī. Tas radīts 1995. gadā, un visos veikalos joprojām saglabājies oriģinālais interjera koncepts, kas tikai pierāda, ka īsts stils ir nepakļaujas laikam. Veikala grīdas klāj rokām veidotas terakotas flīzes, kuras rotā zīmola pirmās koka apavu kolekcijas ciļņi, turklāt te nav nekādas fona mūzikas. Nopērkot vienu kārtīgu pāri melnu ādas apavu, kas atgādina japāņu koka sandales „geta” (tā to daru es), vasara var sākties.
Atceļā piestāju „Stetson” cepuru bodē. 1865. gadā izveidotais amerikāņu cepuru zīmols ir pa ceļam ikvienam, kas dievina klasiskas galvassegas. Cienījamie kungi, pielaikojiet te atrodamās naģenes! Dāmas, nekautrējieties un piemēriet visu, kas atrodams jūsu izmērā. Šī NAV vīriešu pasaule, pat ja pārdevējs tā uzskata.
Iepirkšanās Mitte rajonā, pat ja prieki ir īsi, vedina uz domām par labām vakariņām. Es ņemu vērā laba drauga padomu un dodos taisnā ceļā uz „DUDU”. Rakstot šīs piezīmes, man mutē saskrien siekalas, jo atceros tur pasniegto savvaļas augu kariju, kā arī karalisko bezalkoholisko kokteili ar svaigām ogām. Ja vien iespējams, cenšos rezervēt galdiņu terasē, jo telpas ir diezgan mazas un krēslainas. Ja gribas paballēties, šī ir perfekta vieta pareizās omas sasniegšanai – deju mūzika fonā, cilvēki bauda Āzijas „fusion” stila maltīti, un viņu daiļajās sejās manāms ideālais dzīvesprieka daudzums.
Otrā diena
Kad vien esmu Berlīnē, allaž aizeju apsveicināties ar „Do You Read Me?!” grāmatnīcu Augustrasse, netālu no Grosse Hamburger Strasse (kā man patīk šīs ielas nosaukums – nevaru to nepieminēt). Man obligāti jāpārbauda, kā „Benji Knewman” – grāmatžurnālam, kas veidots Rīgā, bet radīts pasaulei, – veicas starp rindu rindām neatkarīgās preses no neskaitāmām valstīm. Tāpat es vienmēr paķeru kādu no saviem mīļākajiem žurnāliem – „Apartamento”, „The Happy Reader” vai jau iepriekš minēto „ZEITmagazin International”. Šoreiz tas ir „The Happy Reader” 6. numurs, uz kura vāka gozējas izskatīgais un vīrišķīgais Ītans Houks, savukārt intervijā viņš atklāj, kā cenšas dzīvot iespējami labāku dzīvi.
Atgriežoties Mitte rajonā, es izokšķerēju pop-up ziedu veikalu „& Other Stories” pirmajā stāvā. Šis zviedru zīmols gan zina, kā (p)ievilināt klientus. Ziedi un buķetes bauda „Instagram” slavu, radīdami izcilu piemēru, kā izstāstīt zīmola stāstu savā sfērā (mode, aksesuāri un skaistumlietas), aizķerot arī citu mūsdienu sieviešu dzīvesstila pusi.
Vēl viena diena Berlīnē ir beigusies, un man sagribas japāņu ēdienus. Mana iecienītākā vieta ir mazs restorāniņš „Makoto”, kas meklējams Alte Schonhauser Strasse. Tas ir vienkāršs, neliels un nepretenciozs, taču tur tiek pasniegts lielisks ēdiens par patīkamām cenām. Par 1,5 eiro, piemēram, var dabūt vienu bumbiņu, iespējams, pasaulē gardākā zaļās tējas saldējuma.
Trešā diena
Ir sestdiena, un man ir jātiek uz parku. Parkos es vienmēr esmu slēpusies no pilsētas, jo sevišķi pavasarī un vasarā. Izrādās, mans „Airbnb” dzīvoklis atrodas rokas stiepiena attālumā no Grosser Tiergarten parka. 1527. gadā to izveidoja kā medību zonu karalim, bet četrus gadsimtus vēlāk parkam bija jākļūst par jaunās Berlīnes – Welthauptstadt Germania – centru, tā vismaz bija iecerējusi nacistu partija. Šobrīd te ir vērojama dabiska parka ainava, šur un tur pavīd kāds angļu stila dārzs, mežonīga paskata dīķi, lielāki un mazāki celiņi skrējējiem, sestdienas pastaigu entuziasti un, protams, pilsētas viesi (kā es) ar grāmatu rokā. Ja atrodies pie parka ieejas no Strasse des 17. Juni, vari ielūkoties sarežģītajā Berlīnes vēsturē un apmeklēt pieminekli Sarkanās armijas kritušajiem karavīriem. To uzcēla 1945. gadā, gandrīz tūlīt pēc Berlīnes krišanas, turklāt tādā tempā, ka pieminekli novietoja Rietumberlīnē. Kad ap Austrumberlīni apjoza Berlīnes mūri, tauta, kam šis piemineklis bija veltīts, vairs tam piekļūt nevarēja. Kā redzams, pilsētas vēsture joprojām ir jūtama visapkārt.
Vakariņoju kopā ar vietējo gardēdi, kas mani ielūdzis ieturēt maltīti „Le Petit Royal” Goethestrasse un Grolmanstrasse ielu krustojumā. Restorāns ir vaļā tikai kādu nedēļu, bet tas ir pārpildīts. 90. gados īpašnieks savam restorānu biznesam atspērienu guva, pārdodams vienu gleznu. Būdams izcils gleznu rāmētājs, viņš bija saticis pareizos cilvēkus un sācis kolekcionēt gleznas. Tieši šādā veidā glezna, kurā attēlots vīrietis ar iespaidīgu mantību, nonāca pie „Le Petit Royal” sienas (melš, ka šis vīrietis bija viens no Īva Senlorāna pēdējiem mīļākajiem). Šovakar te atrodas vēl kāds modes pārstāvis: itāļu modes dizainers Stefano Pilati, kas reiz bijis Īva Senlorāna modes nama galvenais dizainers, sēž pie blakus galdiņa un kopā ar savu biedru malko vīnu. Ja uznākusi iekāre pēc vēl kādas stāstu porcijas, ienākot palūdz, vai tevi var apkalpot viesmīlis Aleksandrs. Viņš zina lietas.
Autore: Agnese Kleina, vizuālā žurnāliste, grāmatžurnāla „Benji Knewman” radītāja un galvenā redaktore.