Kolkas rags – viens no skaistākajiem dārgumiem Latvijā.
Smilšainas pludmales, neskarta daba un bagātīgs vietējais mantojums, ko izpētīt.
Dodieties pārgājienā vai laiskojies pludmalē, nogaršojiet vietējos gardumus vai klausieties leģendas par seniem laikiem.
- Kolkas stāsts
- Kolkas rags
- Runā, ka lībieši ir kā akmeņi
- Lībiešu piekrastes lielākais dārgums
- Kur apmesties
- Vietējie gardumi
- Ko iesākt
Kolkas stāsts nav ne kluss, ne mierīgs
Zvejnieku nams „Ūši” atrodas ciema senākajā galā, tuvāk Kolkas ragam, un tas vietējās baznīcas grāmatās pirmo reizi minēts 1770. gadā.
Dodoties prom no „Ūšu” mājām, pa labi un pa kreisi manāmas divas visnotaļ brīnumainas, vēsturiskas ēkas.
Photo on Redzēt
Pa labi atrodas Kolkas luterāņu baznīca, iesvētīta 1886. gada decembrī. Līdzīgi kā citas baznīcas Latvijā, tā tika izpostīta padomju laikos.
Taču 1991. gadā, kad Latvija bija atguvusi neatkarību, vietējie iedzīvotāji un draudzes locekļi savāca naudu baznīcas atjaunošanai.
Baznīcā ir neparasts altāris – moderns triptihs, ko gleznojusi latviešu māksliniece Helēna Heinrihsone. Tas ienes košu akcentu baznīcas visādi citādi pieticīgajā interjerā.
Photo on Redzēt
Tikai piecu minūšu gājiena attālumā no luterāņu baznīcas, otrpus „Ūšu” piebraucamajam ceļam, atrodas Kolkas pareizticīgo baznīca, kuras vēsture aizsākās 1892. gadā.
Kolka bija vienīgais piejūras ciems šaipusē, kurā tika uzcelta pareizticīgo baznīca.
Photo on Instagram
Arī par Kolkas katoļu draudzi ir stāsts. Tiek uzskatīts, ka pati pirmā kristiešu baznīca Latvijā tika uzcelta tieši Kolkā vairāk nekā pirms 900 gadiem.
Par šo atziņu vēsturnieki gan joprojām nav vienojušies. Pirms 30 gadiem Kolkā tika dibināta katoļu draudze, taču šeit nebija baznīcas.
Tāpēc Kolkas iedzīvotāji lēma tā: ja nevar uzcelt baznīcu, to var pārvietot.
Un tā 1997. gadā Grīņu katoļu baznīca, kas celta 1935. gadā, no Sakas Latvijas rietumkrastā dēli pa dēlim tika izjaukta un atkal sastutēta kopā Kolkā.
Photo on Redzēt
Mazs celiņš gar baznīcu ved uz jūru. Labajā pusē pie paša ūdens atrodas „Līcis-93”, viena no lielākajām zivju pārstrādes rūpnīcām visā piekrastē. Tajā strādā 240 cilvēku.
Zvejniecība un zivju pārstrāde jau izsenis ir Kolkas galvenais rūpniecības novirziens. Pirmais šeit ražotais produkts bija sālītas šprotes pikantā marinādē. Tās dēvēja par „Rēveles ķilavām” un pārdeva visā Krievijā (par Rēveli savulaik sauca Tallinu – red.).
Photo on Instagram
Visa krasta josla – no Nīcas Dienvidrietumlatvijā līdz Kolkai un lejup līdz Mērsragam Rīgas jūras līča krastā – padomju laikos bija slēgtā pierobežas zona.
Tā kā šī bija galējā PSRS rietumu robeža, padomju robežsargi nepārtraukti patrulēja krastmalā, un vienīgie civiliedzīvotāji, kas drīkstēja tur atrasties, bija vietējie iedzīvotāji.
Ikvienam radiniekam, kas vēlējās apciemot savējos, bija jāiegūst īpaša atļauja. Par atrašanos Kolkas ragā nevarēja būt ne runas.
Kad padomju armija pameta slēgto zonu, ļaudis nu atkal varēja apmeklēt Kolkas ragu un visu piejūru. Tas bija nozīmīgs un emocionāli piesātināts notikums visiem latviešiem, ieskaitot vietējos iedzīvotājus.
Photo on Instagram
Kolkas rags
Agros augusta rītos, kad man sanācis tur būt, tur virmo kāda īpaša sajūta. Gaiss ir nekustīgs.
Tālumā var manīt pārīti zvejas laivu, taču visādi citādi ūdens ir gluds kā spogulis.
Tieši tā izskatās pilnīgs miers.
Photo on Unsplash
Par spīti modernajām tehnoloģijām Kolkas bākai joprojām ir liela nozīme kuģu satiksmē.
Senāk krastā tika kurināti ugunskuri, lai brīdinātu jūrniekus. Kolkas bāka pirmo reizi vēsturiskos dokumentos pieminēta 1532. gadā. Tolaik tas droši vien bija koka tornis ar ugunskuru pašā spicē.
Mākslīgās salas būvniecība sākās 1872. gadā aptuveni 6 kilometrus no pašreizējā krasta. Vietējie zvejnieki akmeņus salas izveidošanai nogādāja laivās, savukārt ziemā pa ledu ratos.
Photo on Instagram
Pašreizējā bāka tika atklāta 1884. gadā. Torni uzbūvēja Sanktpēterburgā un Kolkā nogādāja ar kuģi. Senāk darbinieki uz mākslīgās salas dzīvoja pat mēnesi no vietas.
Ziemā tie ieradās pa ledu zirgu vilktā pajūgā, ar velosipēdu vai pat paštaisītā ledus jahtā. Taču pēdējā reize, kad jūra aizsala līdz pašai bākai, bija pirms 10 gadiem, 2011. gadā.
Runā, ka lībieši ir kā akmeņi, zem kuriem netek ūdens
Lībieši jeb līvi ir sīksta tauta. Tos grūti izkustināt no vietas vai pārliecināt par jebko. Šīs tautas senči pašreizējā Latvijas teritorijā ieradās aptuveni bronzas laikmetā.
Līvu valoda ir atstājusi savas pēdas mūsdienu latviešu valodā, piemēram, vārda pirmās zilbes uzsvarā.
Stāsts par Ziemeļkurzemi, nepieminot līvus, nozīmētu svarīgas šīs apkārtnes identitātes daļas izlaišanu.
Diemžēl cauri gadsimtiem līvu skaits ir krasi samazinājies. Šobrīd Latvijā dzīvo ap 250 līvu.
Tomēr viņi ir izdzīvojuši un joprojām pastāv par savu kultūru, valodu un tradīcijām.
Photo on Instagram
Lībiešu fotogrāfs Jānis Mednis uzskata, ka Latvijā ap 100 cilvēku kaut mazliet runā līvu valodā.
Viņš pats vairākus gadus ir cītīgi mācījies šo valodu un ar savu nesen dzimušo meitiņu Kuldi runā tikai lībiski.
Pavisam drīz tiks izdota lībiešu valodas mācību grāmata bērniem ar nosaukumu „Kūldaläpš” jeb zelta bērns.
Pirmā lībiešu skola, kas darbojās 19. gadsimta vidū, atradās Košragā. Pavisam netālais Sīkrags, viena no senākajām lībiešu apmetnēm, ir nacionālais kultūras piemineklis.
„Mūsu raksturs ir nelokāms, pat stūrgalvīgs,” tā Mednis.
„Lībietis visdrīzāk ir atturīgs cilvēks, tomēr vienlaikus daudz impulsīvāks un temperamentīgāks par tipisku latvieti. Turklāt harmonijā ar dabu. Tāds kā vientuļnieks. Vislabāk jūtas savās mājās pie jūras.”
Iespējams, tieši tīrā, dabiskā vide ir lībiešu piekrastes lielākais dārgums
Zaļā meža jūra ir milzīga, un tajā ietilpst arī Slīteres nacionālais parks (SNP).
Tas ir mazākais no Latvijas četriem nacionālajiem parkiem, un, pateicoties savulaik slēgtajai pierobežas zonai, arī tā vēsture ir pavisam citāda.
Photo on Instagram
Šobrīd parka teritorija pārsniedz 16 tūkstošus hektāru, un speciālisti no visas pasaules te brauc pētīt neparastās orhidejas, retos, aizsargājamos kukaiņus un sūnas.
SNP tiek uzskatīts par Baltijas jūras veidošanās brīvdabas muzeju. Jūra ģeoloģiski ir ļoti jauna, tā izveidojās tikai pēc pēdējā ledus laikmeta.
Šlīteres Zilie kalni patiesībā ir Baltijas ledus ezera jeb Baltijas jūras senākā posma krasti.
Photo on Instagram
Ceļā no Kolkas uz Dundagu noteikti ievērosi kalnaino reljefu. Šāda ainava patiesībā sastopama no Rojas līdz Ventspilij, ne tikai parkā.
SNP atradās Padomju Savienības slēgtajā pierobežas zonā. Dzelzs priekškars, kas sadalīja Austrumeiropu un Rietumeiropu, stiepās vairāk nekā 12 tūkstošu kilometru garumā.
Brīžam tas bija redzams fiziski, kā Berlīnes mūris, taču citviet tās bija zonas, kurās cilvēkiem uzturēties ļauts bija ļoti maz.
Parka apmeklētāji ir laipni aicināti iepazīt šo unikālo plašumu dabas takās.
Photo on Instagram
Savukārt Kolkas rags un tā apkārtne ir nozīmīgs putnu migrēšanas ceļš. Te reizēm var manīt tūkstošiem putnu šķērsojam teritoriju stundas laikā.
Putnu vērošanai Kolkā pateicīgākais laiks ir aprīlis, maijs un septembris, oktobris.
Pavadot laiku dabā, atceries aiznest visu, ko atnesi. Citiem vārdiem sakot, neatstāj aiz sevis neko.
Photo on Instagram
Ne vien cilvēki ietekmē dabu, bet pati daba nepārtraukti mainās. Arī Kolkas rags.
Jānis Lapinskis, LU Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes lektors un ģeologs, stāsta, ka jūra ir aizskalojusi aptuveni 130 metrus zemes abpus Kolkas ragam pēdējo 130 gadu laikā. Krasts ir sarucis abās raga pusēs.
Šlīteres bāka joprojām stāv kā stāvējusi senākā Baltijas ledus ezera krastā kopš 1849. gada. Bāka atrodas ļoti izdevīgā vietā – 70 m virs jūras līmeņa –, kas ir dabiski augstāka par apkārtējo teritoriju.
Photo on Instagram
Nav nekāds brīnums, ka to var saskatīt pat no Sorves bākas Igaunijā. Tā kalpo arī kā mežu ugunsgrēku izlūkošanas tornis.
Mūsdienās Šlīteres bāku vairs neizmanto kā orientieri, taču tā ir atvērta viesiem no aprīļa vidus līdz oktobrim.
Uzkāp bākas spicē un apskati, kā zaļo mežu jūra tālumā top zila.
Vasarā čirkst griezes. Rudenī kliedz dzērves.
Un šobrīd, stāvot pie Šlīteres bākas un veroties jūrā aiz koku galotnēm, es ilgojos pēc saviem augusta rītiem, lai gan šīs vietas maģija neizzūd nekad.
Kur apmesties
Viesu nams „Pilava”
Photo on Booking
„Pilava” izceļas ne vien ar ēkas dizainu, bet arī ar videi draudzīgo un ilgstspējīgo piegājienu.
Viesu nams būvēts, izmantojot dabai draudzīgus būvmateriālus, kā arī dabīgas krāsas un lakas. Turklāt tās galvenais enerģijas avots ir saules paneļi, kas veido patīkamu mikroklimatu un veicina veselīgu mieru. „Pilava” atrodas vien 20 metrus no krastmalas.
Jahta „Palsa”
Photo on Instagram
Gundega un Lauris Karlsoni piedāvā kruīzus un naktsmājas uz jahtas „Palsa”.
Lauris ir arī jahtas kapteinis, un viņa iedvesmojošais stāsts par sapņu piepildīšanu ir izlasāms tīmekļa vietnē.
„Palsa” savulaik bija zvejas kuģis, taču nu tas pārbūvēts par atpūtas jahtu. Zivju rūmes vietā tagad atrodas dzīvojamā daļa ar piecām ērtām kajītēm, un no katras pa iluminatoru paveras skats uz putojošiem viļņiem.
Vietējie gardumi
Sklandrauši
Photo on Ražots Kurzemē
Sklandrausi veido neraudzētas rudzu miltu mīklas garoziņa un bagātīgs burkānu un kartupeļu pildījums, kas pārbērts ar ķimenēm. Šo gardumu Eiropas Komisija ir atzinusi par produktu ar garantētām tradicionālām īpatnībām.
Kolkā vislabākos sklandraušus vasarā atradīsi Jāņa Tarlapa saimniecībā „Zvīņas” otrpus Kolkas stadionam vai Dženetas Marinskas „Ūšos”.
Kūpinātas zivis
Photo on Instagram
Lai gan kūpinātas zivis nav tieši libiešu gardums (tās ir populāras visa Baltijas jūras krasta garumā un citās valstīs), ceļojums uz Kolku, nenogaršojot kūpinātas zivis, neskaitās.
Nopērc zivis kādā no nelielājām ceļmalas koka būdiņām. Tās ir zvejotas tepat un kūpinātas mājās.
Ja vēlies zivis baudīt restorānā, iesakām „Dzintarkrastu” Žocenē (pie Rojas) vai „Otru pusi” (Jūras ielā 6/8, Rojā).
Photo on Instagram
Ko iesākt
Slīteres nacionālais parks kopā ar Vilni Skuju
Photo on Instagram
Viens no zinošākajiem dabas speciālistiem Latvijā Vilnis Skuja vada pārgājienus pa Slīteres nacionālo parku.
Ja tevi aizrauj putnu vērošana, lejupielādē pieejamo brošūru. Kolkasraga priežu taka ved uz 16 metrus augstu putnu vērošanas torni.
Twitter: @Skuja.Vilnis. E-pasta adrese: vilnis.skuja@daba.gov.lv
Iepazīsti Mazirbi
Photo on Instagram
Līdz pat 20. gadsimta vidum šajā ciemā atradās vislielākā lībiešu populācija.
1860. gadā šeit sāka būvēt buru laivas.
Dabas taka ved gar agrākā šaursliežu dzelzceļa (660 mm) sliedēm, kas savulaik savienoja Dundagu un piekrastes ciemus ar lielākajām pilsētām, kā Ventspili un Talsiem, no 1916. līdz 1962. gadam.
Atrodoties uz takas, kas piemērota gan gājējiem, gan velosipēdistiem, redzēsi Mazirbes stacijas atrašanās vietu, kur šobrīd novietots piemiņas akmens.
Mazais loks ir 15 kilometru garš, savukārt lielais loks –19 kilometru garš.
Mazirbes laivu kapsētā varēsi apskatīt senu zvejas laivu atliekas.
Vairāk par Kolku lasi Baltic Outlook žurnālā.